|
|
|
Maijs 31., 2012
14:18
man ir kaķis, dzīvs, visnotaļ priecīgs un mīlīgs organisms. mazizmēra disciplīna, tāda pieturzīme manā dzīvē. vēl es esmu diezgan laimīgs cilvēks. dzīve ir tik sasodīti vienkārša lieta, ka pat nav kur apgriezties. varbūt tāpēc es izdomāju lietas, lai nebūtu garlaicīgi pašai ar sevi. vienīgais, kas mani patiešām nomoka- kā lai pārstāj mīlēt cilvēku, kurš perfekti iederas manā pasaulē, bet nemīl mani. smadzeņu ķīmija. te nelīdz nekas, ne ripas, ne terapija, ne aizbraukšana. kas tas ir, es nesaprotu. ne jau nu liktenis.
|
14:27
vēl. es ienīstu bēres un visu to žēlošanu un raudāšanu, un kapi, briesmīgi. ja nu es kādreiz nomiršu, es gribu, lai mani kremē un izkaisa kaut kur nebūt. un lai to dara sveši cilvēki. nekādas piemiņas vietas, nekādas sveces, kur nu vēl ziedi. cilēki ir domāti dzīvošanai, ne jau nāves svinēšanai un pieminēšanai. dzīvošanā ir prieks.
|
21:32
pilnīgi nejauši dabūju cigareti no Ķīnas. nācu mājās no teātra un pretī nāca čalis, dziedādams, bez šķiltavām, bet ar vēlmi pīpēt. samainījāmies, es viņam šķiltavas, viņš man ķīniešu cigareti (īsta, ar visie ķīniešu burtiņiem). tāda man pretsmēķēšanas diena. es teiktu, ka diena izdevusies, ja kaķis uz mani tā neglūnētu.
|
23:56
tā ar mani ir, klusēju, klusēju un tad sprādziens, diezgan tāds neadekvāts un ļoti nevietā. kaut kāds ne tāds krusojums trāpījās, Baznīcas un Bāriņu ielas, diezgan zīmīgi. varbūt esmu pārāk ilgi te aizkavējusies un jāiet tālāk. jābeidz būt par baznīcas nepieņemto bārenīti un jāsāk darīt ko lietderīgu.
ar skolu ir pavisam un galīgi pabeigts, nav tā mana vieta. bija aicinājums, bija darbība, bet beidzās. sistēma nogalina radošumu. un man gribas gudrus cilvēkus apkārt, lai man piedod foršie pedagogi, bet vairākums no viņiem ir tikai izpildītāji. ne jau bērnu dēļ skolu pametu, ar bērniem viss labi, bet tas bābu kolktīvs ir briesmīgs, dažbrīd pat pretīgs. skoltājs manā ilūziju pasaulē ir kas vairāk kā vienkārši cilvēks, kas māca zinības. tas kā manam opim, viņš ar savu skolotāju turpināja sarakstīties līdz pat viņas miršanas dienai. tā tam ir jābūt. un ja es tā nevaru, tad man tur nav vietas.
pagaidām gan nezinu savu vietu, bet zinu to, ka tā vieta kaut kur ir un mani gaida. un man ir aptuvena nojausma par to, kur man jābūt. nekas no tā, par ko bērnībā sapņoju un jaunībā cerēju. dzīves līkloči saliek visu savās vietās, tā tam jābūt.
|
|
|