|
|
|
Decembris 14., 2011
22:17
varbūt esmu ļoti vienaldzīga pret apkārt esošajiem procesiem sabiedrībā, varbūt tā arī vajag, jo cik tad tur mana daļa un ietekme. es te mēģinu dzīvot savu mazo un sarežģīto dzīvīti. esmu ļoti egocentriska.
mans dienas prieks? devītā klase rakstīja kontroldarbu anatomijā un zemākā atzīme, ko viņi saņēma no manis (tikai divi skolnieki) ir septiņi! un ir pat divi tādi, ko es vērtētu ar desmit, ja drīkstētu. pārējie pa vidu (astoņi). sasodītā specifika.
un es tiku galā ar sarežģītām lietām, kas neietilpst manos pienākumos. ar skolas direktoru sarunājos biežāk, kā ar ģimeni un draugiem. šobrīd jūtos savā vietā vairāk, kā jebkad agrāk. es varu dot un ir kas ņem, tas mani dara laimīgu.
biju savās otrajās mājās. pavadīju četras stundas burvīgās sarunās par visu un neko. par sevi un visumu. kas man patīk cilvēkos ir tas, ka es drīkstu būt es un man nav jāpaskaidro, kāpēc izskatos pēc beigtas medūzas. viņi saprot un nemēģina iestāstīt banālās muļķības, ka būs labi. es zinu, ka būs labi, bet, ja man vajag būt medūzai, viņi saprot un pieņem medūzu manī.
sapakošu skolas somu šovakar, pakasīšu kaķim vaidziņus līdz mur_mur stadijai un ieripināšos segā. vienīgais, kas man ļoti pietrūkst, ir vājprātīgie vējš un lietus aiz loga, es tos ļoti mīlu, nepienākušajā rudenī šogad. vismaz varētu īsta ziema atnākt. tā, lai izsalst viss drebelīgais manī.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |