|
|
|
Jūlijs 2., 2010
01:21
es esmu mežā, kur milzīgas egles savas skujainās rokas ap mani saslēdz. tur ir takas, kuru vijumus zinu tikai es. saknes, kuru spēku es mēģinu sevī savākt. meža zemenes, kuru smarža sasūkusies manā ādā. pa vidu ozols, tam stingrs stumbrs, es tam pieglaužos un ar ādu sajūtu raupjo mizu un ķērpju smarža man matos vējosies vēl ilgi. basas kājas, stiebri starp pirkstiem un uz pēdām zīmē savus rakstus. es vairs neesmu bērns vecvectēvam pie rokas, kas tic pasakām. mans tēvs, kad pirmo reizi bija iesitis mani mātei, esot ilgi sēdējis ozolā. es nezinu, vai tas man no tēva, vai mātes, bet man ozolos patīk sēdēt. ilgi sēdēt. līdz izveidojas režģis ap mugurkaulu un var mēģināt ticēt atkal kam jaunam. patiesība ir tāda, ka man grūti. kaut kas ir gaisā, bet tas ir tik nenotverams, ka man grūti ticēt. man ļoti vajag ko tādu, kam ticēt. ko tādu, kas ir tik pat stiprs un stiegrains kā ozols. kā opīša rokas, kurās visas zemes spēks un vara. rokas, kurās visas takas un saknes sazīmētas. rokas, kas tur un notur mani. tas trauslums manī ir nežēlīgs, sašķīdu mazos gabaliņos pilsētas ielās un nav tādas līmes, kas salīmēs. vai tomēr ir, bet kur? no asaru kristāliem saveidot mani no jauna. tīru un skaidru. lai ne melnumiņš nepaliek, ne tik, cik skropstās aizķeras. es gribu būt, bet citādāk.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |