|
|
|
Marts 8., 2008
14:56
tādas dienas, kā šodiena, tādas mani vienmēr dzen trauksmainā straumē uz pārāk paškritisku attieksmi un pesimismu. un tad ir baigi jāsaņemas, lai neieslēgtos dzīvoklī, neizslēgtu telefonu un neliktos zinis par apkārtējo pasauli. visas mafijas sievietes ir laukos pie omes un opja, cep raušus un priecājās par jaunākas paaudzes mafijas meitenēm. viņam ir jautri. un opis, vienīgais vīrietis, kas manī šobrīd raisa vēlmi uzticēties. tas, ko es tagad vēlētos, lai esmu atkal tā piecgadīgā meitene, kas aukstā ziemas vakarā sēž uz spilvena pie opja dīvāna, opis tad gulētu un lasītu man ūdru Tārku, es apraudātos, tad mēs pasēdētu pie mūrīša, ome būtu uztaisījusi ābolu tēju, tad viņi mani noliktu gulēt un pēc tam būtu jauna, sirsnīga diena. un tā visu laiku. bet tā nav. laukā ir lietaina migla, esmu darbā. viss.
|
20:50
pašos pamatos ir viens, tikai viens vienīgs ķieģelītis manā dzīves mūrī nepareizi iemūrēts, otrādi, ar uzrakstu iekšpusē, tā, ka nevar izlasīt. bet es turpinu dauzīties ar pieri pret šo sienu, cenšos saprast, kas tur tāds. tas ķieģelis man ir kā burkāns ēzelītim, tas mani dzen uz priekšu. kamēr nebūšu dabūjusi izlasīt, tikmēr nebūs miera. un man ir tā sajūta, ka tas ir tieši tas ķieģelītis, uz kura ir rakstīts tas, kas es esmu. šobrīd vien vienīgas miglainas aprises manā galvā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |