|
|
|
Februāris 11., 2008
20:25
man uzdeva jautājumu- kādu es sevi iedomājos pēc pieciem gadiem. es ļoti vieglprātīgi atbildēju, ka tādu pašu. tas bija pirmais, kas iešāvās prātā. bet tas bija pirms piektdienas nakts. es nezinu, mani laikam nedrīkst laist ārā no mājas, tādās man neierastās situācijās, kad piestāsta pilnu galvu ar kolosāliem komplimentiem, pievērš 100-procentīgu uzmanību un lutina, lolo un tur rūpi par mani. bet beigas tam vienmēr vienādas. ha. es esmu ļoti naiva tomēr.
neļaujiet man domāt par tādām lietām, domāšana man dara tikai sliktu. es jūtos kā karstā ūdenī iesviests tomāts, man tagad norauta āda un katrs pieskāriens ir kā inkvizīcija. es gan zinu, ka tas pāries. bet kā lai paliek par tādu pašu cilvēku, ja ar katru reizi tā āda kļūst arvien plānāka? viens no risinājumiem būtu nekad vairs nevienu nelaist tik tuvu sev klāt. stulbi tā. turpināt naivi ticēt, ka viss var būt arī citādāk? tā dzīves spirāle šobrīd virpuļo tik strauji... reibst galva un ir slikta dūša.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |