|
|
|
Janvāris 24., 2008
18:47
uzrakstīju ļoti garu tekstu par svētkiem, prieku, par mīļiem cilvēkiem. netīšām izdzēsu. vēlreiz rakstīt- tas vairs nebūs tas.
uzrakstīšu ko citu. aizvakar nopirku jaunus zābakus, melnus, piekļāvīgus, uz augsta papēža, garus. ar spicu purniņu. tādus nekad neesmu valkājusi, pati nesaprotu, kas man uznāca.
|
19:41
es tomēr uzrakstīšu to, par tiem svētkiem.
kopš sevi atceros kā pieaugušu cilvēku- es vienmēr vairāk priecājos par vārda dienu, kā par dzimšanas. tā nu tagad arī. sēžu, priecājos, rēķinu kvadrātmetrus. ja atnāks visi gaidītie un aicinātie (kas ir viens un tas pats), tad manā istabā katram sanāk pa kvadrātmetram. un sunim arī. vispār, tur vairāk problēmu, kā risinājumu- kur salikt paiku, kur paslēpt "skapi", kur visi apsēdīsies, ko darīt ar to mazu bērnu, nu tādas visas lietas, kas rada to patīkamo satraukumu, kņudoņu pieres apvidū, jo tas liek darīt to, ko man visulabāk patīk darīt- domāt. un būs cilvēki ko mīlu, un krustmāte un krustēvs arī, viņi jau it kā zin visus manus draugus, taču šoreiz tas būs tā kopā. un ieradīšoties arī trīs vīri laivā- nu, karnevāls, vienvārdsakot, tēma- brīva. un es varbūt saģērbšos par vellu, bet varbūt arī nē. es patiešām priecājos par to visu. man nekad mūžā tā nav bijis, man gribas tādus lielus svētkus, līdz šim es kaut kā no tā visa izvairījos, izlikos par beiktu, nolīdu kaktā un sēroju par to, ka kļūstu veca, vai ka mani kāds aizmirsis, vai ka ne tā pateica daudz laimes vai vispār- dumju pantiņu uzrakstīja (nu labi, dumjus pantiņus man nesūta, es pārspīlēju). nu lūk. beidzot nolēmu izlīst no pagrīdes. ar to es sevi arī apsveicu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |