|
|
|
Janvāris 8., 2008
09:39
par laimi, es atceros to posmu savā dzīvē, kad katra diena bija kā maza pašnāvībiņa. ir iemesls, lai saņemtos, jo to atkārtot vairs negribas.
vakar opim dzimene, zvanu, lai apsveiktu, prasu, kā ar pašsajūtu- viņš ķiķina, saka, ka labi- saka- kaut kā jau tā deviņdesmitgade jānovelk... optimists viņš man. bet ja jūs būtu redzējuši, kā viņš svētdien anekdoti stāstīja, kad bija drusku viskiju iekabinājis. es nezinu, man liekas, ka viņš kādu pusgadu nebija dzēris vispār. lūpas čāpstinādams, no tādas mazas glāzītes, mazo pirkstiņu (tas viņam divreiz lielāks kā man īkšķis) atstiepis un dzer un smaida. es nezinu, to jau nevar aprakstīt. un tad ievelk elpu un sāk runāt. viss. es esmu gatava saģībt. es viņu mīlu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |