|
|
|
Janvāris 3., 2008
10:05
visu nakti sapņos pie manis ciemojās trekna vāvere.
|
13:00
kādreiz, kad biju vēl bērns un vēlāk jau pusaudzis, es vienmēr pakļāvos, centos darīt to, ko citi no manis gaida, tāda iztapoņa, kā ūdens zāle- uz kuru pusi vilņo, tur arī es. līdz vienm brīdim, kad sapratu, ka nafig, nu nevienam tas patiesībā nav vajadzīgs, ne man, ne viņiem. un patiesībā tas tika darīts, lai būtu ērtāk, man- jo man nepatika runāt pretī un kautko paskaidrot, viņiem- lai nebūtu jāklausās un jāiedziļinās manos paskaidrojumos.
tad bija tāds ļoti ilgs posms, kad izlikos, ka daru to, ko no manis gaida, bet patiesībā darīju tā, kā gribas man. bet tas bija nervozi un slimi.
un tikai salīdzinoši nesen es atklāju to brīvības sajūtu, ko var iegūt tad, kad dari to ko vēlies. un kā vēlies. un diemžēl esmu atkal attapusies, ka tas nevienam nav vajadzīgs, es tāda neesmu nevienam vajadzīga. tā dzīvojot iespējams ļoti cilvēkiem pāri nodarīt. diemžēl. jo mana iekšējā pasaule ir ļoti viena tāda, es esmu neizmērojami liels egoists, es neprotu ieklausīties citos, es nespēju darīt cilvēkus laimīgus, tikai nelamīgākus.
un te nu ir tas suns, es neesmu nevienam vajadzīga tad, kad esmu brīva, jo mana brīvība ir ļauna. bet neesmu vajadzīga arī tad, kad neesmu brīva, jo tad no manis nekā pozitīva, viens sasaistīts un pelēks kurmis kamolā. bet kā lai dabū to līdzsvaru, tas nav man no dabas dots, kur to var atrast?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |