|
|
|
Decembris 6., 2007
19:13
viennakt manā sapnī Uldis Sesks no pretējās mājas logiem ar gaiseni sašāva mana dzīvokļa logam stiklu. tas sašautais stikls ilgi un skaisti izbira uz manas smukās grīdas. es nenormāli sadusmojos un sāku rāties. draugi, kas bija atnākuši pie manis ciemos, mēģināja mani mierināt ar muļķīgām sejām, nekas viņiem neizdevās (tie nebija mani labākie draugi, diemžēl). tad es gāju pie Ulda prasīt atlīdzību un atvainošanos, bet viņš paspēja atnākt pirmais. nezinu, kā viņš pie manis bija ticis, jo trepes uz piekto stāvu bija šabirzušas. atvainošanos dabūju, viņš patiešām nožēloja, ka neprot tēmēt (esot mēģinājis šaut pa kaut kādiem putniem uz jumta), atlīdzību arī dabūju, Uldis atnesa lielu krūzi baltas kafijas, desmaizi un kādus augļus. teica, ka naudas neesot, bet tiklīdz kā būšot, tā pārskaitīšot. bet man bija vienalga, es rājos un teicu, lai vismaz ko aizsit tam logam priekšā, jo man taču visi tagad lūrēs dzīvoklī iekšā un vispār- laukā ir ziema. pa to laiku draugi bija to logu aiznaglojuši ar kaut ko brūnu un man bija jāceļās, jo modinātājs zvanīja.
šonakt savukārt sapņoju, ka man ir klaustrofobija un man tāpēc liek līst pa šauriem tuneļiem, ko es nedarīju. tā vietā rāpos pa ūdenskrituma akmeņiem uz augšu, tie bija zaļi un slīdīgi.
bet vispār es nesaprotu, man vajag braukt uz to Rīgu vai nevajag. ko man vispār tur meklēt, man tepat labi patīk. un tad ir tā, ka es nesaprotu, kas labāk- palikt un nožēlot, ka paliku, vai aizbraukt un nožēlot, ka nepaliku.
|
20:23
vienīgā mana problēma, kas ļoti man traucē dzīvot (pārējās netraucē), ir tā, ka es nezinu, ko es gribu. es gan vienmēr saņemu to, ko esmu pelnījusi, bet ne jau vienmēr tas ir tas, ko esmu gribējusi. skaidri zinu, ka dzīvot gribu, bat ar to jau man nepietiek.
gads pārāk ātri beigsies, šis patiešām priekš manis ir bijis ļoti vērtīgs gads, ļoti daudz kļūdu un mācību.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |