|
|
|
Septembris 17., 2007
18:08
skaidri zinu, ka man mājās ir vīraks. pat zinu, kur. tik nekādi nespēju atcerēties, vai manam vīrakam bija arī sievaks?
|
19:13
rudens. mans rudens. vakar ietinos savā īpašajā segā, klausījos vēju aurus aiz loga. sega zaļa, flaneļa, ar četrstūrīšiem, nedaudz vecāka par mani. īpaša sega. tajā mani ietina, kad opis un ome mani no manas dzīves izglāba. mazo rausīti, kas neparko negribēja no viņiem šķirties, to mazo rausīti viņi segā ņēma un ietina un aizveda prom sev līdzi. un izglāba, neļāva palikt postā un bēdās. uz laikiem. mazais rausis nu izaudzis par slaidu klaipu, nobriedis un nespēj noticēt, ka viss mainās. klausos seriālu, dzirdu opja balsi, dzeru pienu, redzu omes rokas. opis pa telefonu dzird labi, vakar sazvanīju, neviena cita nebija iekšā, tikai viņš, tā nu izrunājos tikai ar opi. sāku domāt, ka viņš tikai mānās, ka nedzird, kad runā ar omi, varbūt vienkārši negrib dzirdēt, ko viņa saka. ome pa to laiku bija aizgājusi uz mežu, sākumā sabijos, domāju, ka sastrīdējušies, viņa parasti tad iet uz mežu, bet nē, aizgājusi skatīties riekstus, šogad daudz un lieli. opja mazākā mazmazmeita pagaidām viņu klausot, tā viņš atbildēja, kad jautāju, kā tad klājas pašai mazākajai mūsu dzimtas atvasei. abi sazvērnieciski sasmējāmies, ko tad citu var gaidīt no trīs mēnešus jauna bēbja.
es nezinu, man ļoti dzīvot gribas. gribas dzīvot tā, kā viņi abi ir to pelnījuši, lai es dzīvotu. bet es neprotu tā. tai posmā līdz kamēr mana dzīve nokļuva līdz viņiem, tur kaut kas ir iztrūcis. nav manī tā kopības gara, es tomēr esmu šausmīgi pati par sevi, viena pret visiem, arī viena par visiem. es mēģinu, mācos, es gribu ticēt un mīlēt, un uzticēt. bet pietrūkst. jāmācās piedot, piedot tai vienai, kuru nespēju pieņemt par savējo.
|
|
|