|
|
|
Augusts 3., 2007
11:58
ja nu man kādreiz iegribētos precēties, tad es vīru noteikti gribētu tādu, kas man no rīta, kad eju uz darbu, iedod līdzi paša smērētas maizītes. tad vēl viņam noteikti būtu naktīs mani pa krogiem jāmāk sameklēt (Liepājā būtu viegli, jo te ir tikai viens, ko apmeklēju). vēl es gribētu, lai viņš nedaudz krāc. man vienmēr patikuši vīrieši, kas krāc. tāda drošības sajūta, dzirdi, ka viņš krāc, tātad var zināt, ka viņš tepat vien ir, un es esmu drošībā pie viņa siltās, krācošās miesas. bet būtu vēlams, ka tā krākšana ir tikai naktīs, dienā krācošu (nomodā esošu) vīru gan man būtu tā grūtāk pieņemt. bet pats galvenais- es gribētu tādu, ko es varētu mīlēt. bez jebkādām blaknēm. jo tā ir mana mūžīgā problēma- grūti kādu mīlēt. tā pa īsto, tā no visas sirds. vienmēr ir kāds idiotisks BET, kas man to visu atņem. un šis BET ir tikai manā galvā.
to visu es izdomāju vakar. gulēju vannā, klausījos, kā krāc bomzītis, kas čuč mūsu kāpņu telpā, vienu stāvu virs manis. un izdomāju.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |