|
|
|
Jūnijs 28., 2007
16:05
kolēģe mani nofotogrāfēja, teica, ka es šodien izskatoties pēc Kulakova, johaidī!
vakarnakt biju ieskrējusi savās "otrajās mājās", tur pilns ar citplanētiešiem, tik dīvainus ļaužus tik lielā koncentrācijā pat es nevaru panest, izdzēru glāzi viskija, atšuvu divus vīriešus (vienu nejēdzīgi smuku, kā bildi) un braucām mājās.
pa sienām staigājamais noskaņojums neļāva iet gulēt, tā vietā sāku lasīt. un tā man vēl nebija gadījies nekad- beidzu to darīt tikai šorīt, deviņos un 07 minūtēs. kad bija izlasīts pat satura rādītājs. pēc tam pāris stundu murgaina miega, tagad asaro acis, gribas raudāt un tā.
|
18:25
ļoti, ļoti gribas būt labai, dzīvot tā, lai nav kauns. nesanāk, man piemīt cilvēciskās vājības. un tieksme bieži pieļaut vienas un tās pašas kļūdas. un tā galējībās ieslīgšana, tā vispār ir kaitinoša. šobrīd ir tā vērošanas pozīcija, kabinos nopakaļ savam ķermeni un brīnos, kas no tā visa sanāks, cik ilgi šitā var turpināt. sēžu uz savas palodzes, vēroju rietus un lēktus, tumšās dienas sajūk kopā ar gaišajām naktīm. vasara noteikti nav mans gadalaiks, pārāk gaisīga, pārāk iekarsināma, un caurspīdīga, skaidra. un koša un krāsaina, un asa. es dodu priekšroku brūnai un pelēkai, noslēpumaini miglainai, ar rūgtenu smaržu, un mierīgu garšu.
|
18:35
aiz otra cilvēka ķermeņa mēs redzem tikai to, ko paši esam par viņu izdomājuši. maza daļa tur patiesības un katrs redz ko citu. viens- ko vienkāršu, pat naivu, cits- iedomīgu maitu. tā. un ar mani ir tieši tā pat, es redzu tikai to, ko esmu iedomājusies redzam. nevis to, kas šis cilvēks ir patiesībā. un tas jau arī nav bieži iespējams- redzēt kādu tādu, kāds tas patiešām ir. tādi pīrāgi ar sviestu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |