|
|
|
Janvāris 31., 2007
19:07
ja ilgāk par to visu padomā, tad secini, ka neko citu jau no tiem mazajiem cilvēkiem nevar gribēt. ko tad viņi dzīvē redzējuši? tēvs-māmiņa dzērājiņi, nepārtrukta agresija, savstarpēja izrēķināšanās, stprākais uz vājāko, vajākais uz nākamo vājāko un tā tālāk. mūžīgs bads mūžīgi piemēslotajās mājās, totāla nabadzība, pašdegradētas vecāku sejas, aukstums, gan fizisks, gan morāls. un viss. nav neviena, kas atbalstītu, kam uzticēties, kas mīlētu ar gaišu un tīru mīlestību. un tad nu apkārtējie grib, lai šie mazie cilvēki būtu laipni, pieklājīgi, motivēti mācīties un sabiedrības pieņemtajās normās uzvesties. nu nebūs tā nekad, NEKAD!!!!! vienīgais, ko mēs varam darīt- to telpas un laika daļu, ko viņš/viņa pavada ar mums- to veidot gaišāku un labestīgāku. ar cerību, ka kāds gaismas graudiņš iesprauksies viņu novērgušajos ķermenīšos un atradīs tur kādu auglīgu vietu, lai attīstītos un izaugtu. un nevaru es gaidīt no lielākās sabiedrības daļas, ka viņi skatīsies uz bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem kā uz pilntiesīgiem šīs sabiedrības locekļiem. aizspriedumi un egoistiskā sevis pašsaudzēšanas tieksme (no liekām domām) padara viņus aklus un liek šos mazos cilvēkus saukt par idiotiem un kropļiem. liek aizgriezt galvas un pagriezt muguru cilvēkiem, kam viņu sejās vecāki iespieduši nolemtības zīmogus. man šodien sirds apsāpējusies.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |