|
|
|
Oktobris 27., 2006
15:34
ir dīvaini atgriezties pilsētā. manā ādā iesūkusies ābolu smarža, somā burciņa krējuma, gabaliņš siera, omes vārītais ķīselis, ausīs vēl skan opja atvadu vārdi un autobusā nosapņotas kaķīšu dzīves.
vakar nolasījām pēdējos āboļus, tos zaļos, cietos, ko ēst var tikai uz ziemassvētkiem. tikai tad pa īstam iestājas rudens, kad zaļie āboli salikti kastēs un sanesti garāžā. aizgāju uz bodi, pirku maizīti, pārdevēja jautā- to, ko vectēvs, ja? es saku jā, jā. pa ceļam visi sveicina, mani atpazīst, es visus esmu aizmirsusi. sanesu malku, iekūru krāsni, tā kuras rūkdama. izskatīju vecos albūmus, sadedzināju savas vecās piezīmes. ar omi pļāpājot secinu, ka esmu aizmirsusi pat to, kas ar mani atgadījies pamatskolā, neatceros, kā sauca manu pirmās klases audzinātāju, neko neatceros. opis klusi virtuvē sēž un klausās, ko es vervelēju, pa šīm dienām pārmijām tikai kādus piecus teikumus, un visus par ģēlu. tāds viņš man, nerunīgs, un nevajag jau runāt. vajag zināt, ka viņš man ir, manas dzīvības glābējs un gara stutētājs. stiprs kā klints, arī 80 gadu vecumā, gandrīz neviena sirma mata, gludi skuvies, omulīgs. blakus viņam ome, sirma kā pasaule, maza kā stirniņa. un šorīt, kad vajadzēja braukt prom, tad man bija tā, ka nē, nekur nebraukšu, palikšu. palikšu tur pie viņiem, pie āboliem, vecajiem kokiem, pieciem kaķiem un suņa, palikšu mežā, iešu vaktēt bebrus, kāpšu kokos, vakaros ilgi pļāpāšu par bijušo. laiku pa laikam apmīļošu bulli, tas mums tāds mīlīgs, un smuks pēc vella. bet nē, te nu es sēžu, atpakaļ piedrazotajā pilsētā, vējš plosa ne tikai kokus, vējš te plosa visu, arī manu dzīvi. it kā jau daudz nevajag, vajag lai tu esi kādam vajadzīgs. un dzīvee- tā ir tik vienkārša, cik vienkārši tu uz to skaties.
|
|
|