|
|
|
Septembris 17., 2006
15:01
mēs esam vardarbīga tauta, mēs- latvieši. mēs pirtī ejot peram viens otru ar slotām, mēs pūpolsvēdienā ieperam cits citu ar pūpolzariem, mēs sitamies ar olām, mēs dedzinām eglīti, mēs lecam pāri ugunij, mēs mētājam vainagus.
toties āda man tagad kā zīdainim, pēc bērzu slotas, pēc uz ādas izkusuša medus un karstas lāvas. un negaidītas masāžas. un karstas elpas pakausī. un lielas plaukstas zem galvas. un citas sirds pukstiem manā mugurā. gribas, lai visi ļaudis un neļaudis būtu laimīgi.
zvanīju opim un omei, gribēju dalīties priekos par to ka saule, sanāca dalīt bēdas, bet arī labi, labi, ka ir ar ko dalīt. omes brālis no slimnama palaists mājās, teikuši, ka asinis pārliet vairs nav jēgas, lai guļ un to stundiņu sagaida mājās. a bračka mans jau ceturto dienu aidzēries, nav rādījies, nav kas maizīti no bodes atnes, jo opim jau trešo dienu augsta temperatūra, bet zems spēks. un omei līdz bodei grūti aiziet, kājas pagurst.
un tad man vienmēr dusmas pašai uz sevi, nu kāpēc es esmu tāds egoists, kāpēc manī nav vēlmes dzīvot laukos, kāpēc es esmu tāda dirsa un dzīvoju te pilsētā un neliekos par saviem vecīšiem ne zinis, tik vien cik piezvanu, tik vien, cik laiku pa laikam ciemos aizbraucu. viņi manis dēļ pasauli no jauna uzbūvēja, mani no manas dzīves izglāba, jaunu vietā dāvāja. bet nē, manī nav, nav ne kriptiņas vēlmes dzīvot laukos.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |