|
|
|
Augusts 21., 2006
16:00
bet dzīve jau ar to nebeidzas, jādomā. jāpalaiž tikai vaļā tas, kas ilgi bijis piesiets, pievažots un piesuperlīmots. nevarēja jau mana laimīgā sajūta turpināties ilgi, nebiju pelnījusi. iešu ka atpakaļ, paslēpšos savā ilūziju pasaulīte atkal, uz kādu laiku, līdz sāpe norims.
bet vakar no rīta, kad piecēlos, lai pagatavotu kafiju, mani sagaidīja pārsteigums virtuvē, savā pēcnakts uzdzīves mulsumā pat sākumā nesapratu, kas tas īsti ir. bet laika gaitā jau noskaidrojās, ka vainīgi cepumi uz virtuves galda (aizmirstie), kāds lops, lidojošs un mieru simbolizējošs bija tos cepumus atklājis, nolēmis piekāpt caur atvērto logu, pamieloties, to arī izdarījis, pierijies, piekakājis palodzi, kā pateicību atstājis uz grīdas savas spalvas, maigas un baltas, kā pirmais sniegs. pārsteigti bijām mēs abi, viņš izskatījās aizvainots, laikam vēl nebija paspējis pieēsties, skatījās no ārpuses uz mani, klusi dūkuļoja. bet man tajā brīdī gribējās, lai citplanētieši mani nolaupa.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |