|
|
|
Jūnijs 22., 2006
16:00
sakarā ar kādu vienu sezonas noslēguma balli esmu pazaudējusi dienu. šampanietis ne vienmēr ir labākā izvēle ne pārāk priecīgi noskaņotai beatrixei. labi, ka ir cilvēks, kas no malas redz labāk, kas ir spējīgs izlemt manā vietā un savu pieņemto lēmumu man pietiekami pārliecinoši pasniegt, un tad viņš mani ir pārliecinājis, un tad viņš mani iesēdina mašiņā, un tad viņš mani, mazo nelaimīgo kauna traipu ir aizvedis mājās un pasargājis visu pilsētu no vienas dullas bābas, kas bija noskaņonota uzlaist gaisā ne tikai teātri, bet arī visu to, kas notiek tam apkārt, pašas māju tai skaitā. pieļauju, ka tai naktī sakritu uz nerviem daudz jo daudz cilvēkiem.
bet vispār ir grūti apkārt redzēt daudz laimīgus un priecīgus un visādi citādi apmierinātus cilvēkus, ja tev pašam ir uznākusi kārtējā identitātes krīze un ir nepieciešama psihiatru triecienvienības palīdzība...
|
17:24
brīdī, kad sāku sūdzēties par to, ka man apnicis būt vienai, ka es gribu, lai kāds mani mīl un lai man ir plecs, un nevis viens, bet veseli divi pleci, un arī es gribu mīlēt, un es gribētu, lai mani reizi dzīvē kāds mājās gaida un lai man ir cilvēks, kam uzticēties un visas šitās muļķības sagvelzu, tad viņš uz mani TĀ paskatījās, ka man palika kauns. tad es sapratu, cik gan esmu stulba, vienveidīgi pelēka un neinteresanta. it kā dzīvē nekas cits neeksistētu.
|
17:29
pirmsjāņu sapsihums, goda vārds. pilna aptieka cilvēku, rinda līdz durvīm, nevar tikt iekšā. mani gan tas nesatrauc, sākšu satraukties tad, kad vajadzēs tikt ārā.
|
19:04
šonakt ilgi gulēju ar plati atvērtām acīm, blenzu luminiscējošajās zvaigznītēs, kas man dzīvoklī pie sienas. logs atvērts, dzestrs un nedaudz no lietus mitrs gaiss. kaijas klaigā. lidinās gar maniem logiem, spārni švīkst un knābji klabinās. laukā tumšs. tālumā, tur, uz dienvidrietumiem, tur kuģu taures kauc. borti dun, preču kastes būkšķ. celtņi žēli čīkst, vinčas un kas nu tur vēl. mašīnas nevienādos laika un telpas intervālos grabina akmeņaino ielu zem maniem logiem. dažās no tām skan superskaļa mūzika, vienā no balsīm atpazinu Kailju Minogu. un pērkons. tāda sajūta, ka mans šizogarastāvoklis pērkonu pievilka tieši virs manas mājas. atskanot kārtējam grāvienam, logi kārtējo reizi nodreb. zibens gaismā mans dzīvoklis izliekas kā no Amsterdamas sarkano lukturu rajona, tas gan vairāk aizkaru pēc, kas sarkani, mazāk manis pašas, kas karstā laika pēc izvēlējusies sev netipisku guļasveidu. ar pērkona grāvienu skaļuma pastiprināšanos es kļūstu arvien mierīgāka, rāmāka. aitu dalīšana pa vilkiem iedarbojas un diez kāpēc es šorīt esmu pamodusies kā pavisam cits cilvēks.
|
|
|