|
|
|
Maijs 23., 2006
20:07
ziniet, tā dzīve ir tik sasodīti dīvaina padarīšana, un tad brīžiem nevar saparast, vai ir labi vai kā, tad tu aizbrauc kur citur, aiz robežas, redzi, ka tur cilvēki smaida daudz vairāk, redzi, ka viņi tā dara tāpēc, ka mājām lielāki logi, tur vairāk gaismas tiek iekšā, gaismā jau jāsmaida, gaismā acis samiedzas un lūpu kaktiņus sarauj uz augšu miedzoties, no tā tie laimīgie ģīmji. tad tu atgriezies, laimīgs iekrīti gultā, ietinies segā ar govītēm uz pārvalka, iekrīti bezsapņu miegā, kā komā, pamosties, un esi laimīgs, ka pamosties mājās. tad pa dienu sadzeries moku, ko parasti nekad nedzer, saķiķinies, satiec draugus, izved sevi pastaigā pa lietu, nepadari darbus, satiec pazīstamu suni, kurš sakož tavas kurpes, iedzer šampanieti un pārdozē klepus sīrupu, kam klāt efedrīns, visu nakti pavadi starp vīzijām, cenšoties pierunāt sevi aizmigt, kad izdodas aizmigt, tad ir jau rīts un jāiet uz darbu. un viss sākas no gala, tu mīli, tu nīsti, tu lamājies, saki labus vārdus, melo un atklāj sev jaunas patiesības par dzīvi. visa kā tik daudz, nav laika pagurt, nav laika nekam, tikai sev, sev, sev...
|
|
|