|
|
|
Aprīlis 28., 2006
17:39
es esmu sasodīti gudra brāļameita, visgudrākā, un ne jau tāpēc, ka vienīgā, es neesmu vienīgā.
kaut kā tās bēres mani neliek mieru. dīvaini tas tā salēcās viss kopā, iepazīt cilvēku viņa paša bērēs, daudz jauna uzzināju arī pati par sevi. un viņa bija fantastisks cilvēks, es tā jūtu to. nezinu, redzēju tikai reizi (apzinātajā vecumā, zīdaiņa vecums te neiederas), redzēju tās acis, kas mani tagad sapņos sargā, tādas gaiši gaiši zilas, kā jau veciem cilvēkiem, nosirmojušas, tāpat kā viņas mati, viņas rokas, kas kā vanaga nagiem todien satvēra manējās un nepalaida, nelaiž jau arī šobrīd. dažreiz sajūtu savās rokās svešu spēku. kad jāpaceļ nepaceļamais. viņa toreiz teica, ka labi, ka mani redzot, pēc tik daudz gadiem. ka domājot par mani, un es par viņu arī. ziniet, viņa ir mans Laimesmātes prototips, tik gaiša un viegla, tik pelēka un mīļa. tikai nekad nedomāju, ka nākamā reize, lai arī pēc daudziem gadiem (atkal jau daudziem) būs viņas bēres, man bieži vien ir tā ilūzija, ka cilvēki, kurus es mīlu, ka viņi dzīvos mūžīgi. un vienīgais ko es viņai labu paspēju izdarīt, tas vienīgais tagad būs tā sega, ko uzklājām zārkam. tie kapi bija tādi vējaini, vēsi. un tas zvans, kas skanēja pa ceļam uz mūžību, tas bija tāds, kas liek aizvērt acis un domas pēc katra ding-dong, tik skaļš, tik nepanesams tas bija.
bet bērēs es neraudāju, man nebija žēl, ne sevis, kas tā arī dzīvi nodzīvs ne nieka nezinot par savu Omīti, ne Omītes, kas savu dzīvi bija nodzīvojusi 100procentīgi. drusku man žēl bija tā mazā Zvirbulēna, kas raudāju klusu, ne skaņu neizdvešot, tik milzīgas asaras vēlās pa viņa vaigiem, un drusku vairāk man žēl tā otra zvirbulēna, nedaudz vecāka, viņa man pieķērās tā, kā tikai māsa to prot, lai gan sveša, taču savējā. viņas asaru pleķus negribas nomazgāt, tā tāda vērtība, tāpat kā pirmais izkritušais piena zobs, pirmā mīlestības vēstule.
bet es esmu dzīva. un man ir mana Laimesmāte. un vēl man ir jauka tēvamāsa.
|
|
|