|
|
|
Aprīlis 1., 2006
11:48
mainu mazlietotu, samērā simpātiska paskata galvu, pret spaini. vēlams tukšu, vēlams zaļā krāsā un tā, lai tālu skan.
|
13:42
hmm, telepātija iespējama arī no ļoti liela attāluma, no patiešām ļoti liela attāluma (Parīze šobrīd no manis ir ļoti tālu). brīdī, kad nospiedu to pogu uz kuras rakstīts "sūtīt", mans telefons novibrējās, un es saņēmu zvanu no cilvēka, kurš šobrīd tur atrodas un kuram šo meilu sūtīju. nekas jau tāds. tāds sestdienīgs sīkums.
šovakar iešu uz "Svešajiem". varbūt iešu. bet varbūt arī neiešu.
|
13:51
bet vispār, ļoti pukst sirds. un galva ir tieši tikpat ļoti jūtīga kā vakar. nepavisam nav labi ar mani. esmu pārāk jauna lai mirtu.
|
16:13 - 104-52-49*
BETA RIXE
tas, ko es domāju par sevi, tas nemaz nav forši. tā nemaz nedrīkst. bet domāt labu un darīt labu- tas ir par grūtu pat priekš manis, es varu tikai vienu, ne abus uzreiz. un, kā izrādīsies vēlāk, tad labu nevar izdarīt, ja nav labu domu tam apakšā. tā nu atkal būšu kļūdījusies.
bieži vien es nemaz negribu to rezultātu, ko man šā vai tā izdodas sasniegt, bieži vien es nemaz nedomāju to, ko saku. bieži vien es vispār nedomāju, tādejādi radot par sevi visai maucīgu priekštatu. bet dziļi iekšās es esmu ļoti monogāms cilvēks. taču tam nenoticēja. viņš noticēja tam, ko citi domā par mani. un es noticēju tam, ko viņš domā par mani. pati vainīga. un tagad ar mani ir tā, ka pat ar sišanu no manis neizsitīs to priekštatu, kas manī ir.
pats skumjākais ir tas, ka manī pazudusi tā fantastiskā rakstura īpašība- tā vieglā iemīlēšanās, tā gaisīgā, pavasarīgā sajūta, tie spārni, kas doti tiem, kas iemīlējušis. tā nu te sēžu kā tāda kļocka. ar pelēku ģīmi un bez pulsa. ar rūgtumu un nespēju piedot. ar nevēlēšanos piedot. ar nespēju aizmirst. brīnumu gaidu. pieneņu miglu, jasmīnu lietu. maija pilnmēnss nakti un lielu, siltu plaukstu, kurā ieslēpties.
un es baidos. man bail, ka visu mūžu tā arī nodzīvošu, izdalot sevi pa labi, pa kreisi, skat, atkal greizi. un viena. un neļaušu nevienam sev piekļūt. jo tie kakti, kurus slēpju, tur jau nekā gaiša un skaista nav, tur ir rūsa, pelējums, puve, kakas un sakaltušās asinis uz vecām rētām.
*- (sys-dia-pul)
|
17:46 - noklausījos sarunu
māte zvana dēlam, kurš naktī nav bijis mājās:
m: nu kur tu biji? kāpēc nebiji? bet vai tad nevarēji piezvanīt?
d: (es nedzirdu, bet drošvien ka saka, ka bijis pie meitenes).
m: pie meitenes biji? nu bet priekškam?
|
19:21
tomēr neuzdrošināšos apgalvot, ka mana dzīve būtu daudz citādāka, ja būtu piedzimusi 1978. gada 15. augustā. un nebūtu citādāka arī tad, ja būtu dzimusi 1964. gada 6. martā. vai varbūt 1997. gada 29. maijā? nē, noteikti nē. pati es vaidoju savu dzīvi (nu, vairāk vai mazāk, bet tomēr pati), un tam, kas darās manā galvā, tam nav nekādas nozīmes kurā gadā tas ir dzimis. tam pat nav nozīmes gadsimtos (ja nu vienīgi mani sadedzinātu uz sārta tad, kad tas bija aktuāli). tas visu laiku tur ir un man ar to jātiek galā pašai. un videi un apstākļiem šoreiz tur nu nekādas diži lielās ietekmes patiešām nav.
|
|
|