|
|
|
Marts 8., 2006
17:08
gribēju izdzēsties, bet tad tā padomāju un ziniet, sapratu ka man pēc tam būs neērti atdzēsties atpakaļ. ar mani te cibā notiek tāpat kā ar mani dzīvē, nevaru neko pabeigt līdz galam.
tā kā neesmu tomēr izdzēsusies, tad nolēmu paņemt cibvaļinājumu, kādu laiku vienkārši izlikties, ka manis te nav. atgriezīšos, kad būšu savākusies.
bet pirms tam vēl par savu šīs nakts sapni uzrakstīšu. pāris vārdos mēģināšu. situācija tāda, ka stāvu tramvaja pieturā Liepājā, gaidu. tur tāds bariņš ar ļaužiem, kas arī stāv, gaida. kad piebrauc trambulis, daļa sakāpj, daļa nepaspēj, tie, kas nepaspēja, steigā paklūp zem tramvaja, vadītāja nikna un pārbrauc šiem pāri. un protams, ka pāršķeļ viņus uz pusēm, kādi trīs viņi tur bija. un es tur maliņā stāvu un kliedzu, un kliedzu, un kliedzu, un kliedzu... pēc tam tas viss sižets tiek rādīts kādā tur televīzijā, internetā un visur. un cilvēki priecājas, smejas. bet es vēljoprojām kliedzu. un neviens mani nesaprot.
nu jā, un vēl ir ļoti labi, ka atrodas kāds cilvēks, kas mani noliek pie vietas, citādāk biju iedomājusies sevi par citiem pārāku esam. nav labi domāt, ka esi labāks par citiem. neesmu. tāda sīka vienība, tāda pati kā visi, kas priecājas, dzīvo, skumst un beigu beigās taču visi mēs nomirsim.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |