|
|
|
Marts 5., 2006
11:53 - es esmu no vienaldzīgajiem.
šonakt biju negadījuma (nozieguma) lieciniece. pirmo reizi dzīvē. bet varbūt arī otro. tā arī varas iestādījumiem neko nepaziņoju. laikam jau vajadzēja, jo tie cilvēki, kas cieta no tiem sliktajiem, nesaprata kas, kā un kāpēc. bet es sēdēju uz sava piektā stāva dzīvokļa palodzes (iekšpusē) un klusi novēroju. nekas jau tāds nav noticis.
|
13:39
bet nu jau ir pavisam dīvaini. šorīt sajutos kā mamma, kas savu bērnu uz skolu pavada. gāju pie loga, skatījos, kā viņš aiziet. turu īkšķus, kaut nu izdotos, kaut viņš izturētu un nepadotos. pati visa sēžu tagad- apjukusi. nesaprotu, kas tas ir. mīlestība? naids? izmisums? pieradums? skumjas un prieks? visa plašā emociju gamma manā galvā, brīnos, kā tam tur pietiek vietas.
man jau šķita, ka esmu tikusi ar to visu skaidrībā. viņš zin, ka es viņu mīlu. es zinu, ka viņš mani nemīl. nemīl tā, kā es mīlu viņu. bet vakar viņš saka, ka nevarot paskaidrot, kas ir tas, ko viņš pret mani jūt. viņš skatās platām zaļām acīm manējās, saka, ka nesaprot, skatās caur asarām. saka, ka esmu viņam vajadzīga. sēžu viņam pretī, rokas man trīc, bet tās jau man trīc vienmēr. pastiepjam plaukstas pretī, cieši pieķeramies viens otram un domājam katrs ko savu. mēs klusējam, skatāmies viens otram acīs, man sažņaudzas tas, kas atrodas krūšu kurvja kreisajā pusē, sakāpj kamols kaklā. es savaldos un pasmaidu. atlaižas gan krūšu kurvja iemītnieks, gan kamols. nav jau svarīgi. es esmu viņam, viņš ir man, mēs neesam divas vientuļas salas. ne vienmēr vajag sarunāties, lai saprastu. mūs vieno savstarpēja pieķeršanās un sava izdomātā pasaule, kur katrs no mums ir kāds cits. mums traucē mūsu prāti, kas parāk piebāzti ar zināšanām, mums traucē jautājumu uzdošana un jēgas meklēšana. viņš nekad man nepiedos manu pirmo sānsoli, es nekad neaizmirsīšu to, ka viņš pats bija tā iemesls. es nekad vairs nebūšu vāja. viņš- viņš raudās manās plaukstās. un tad kautkad mēs atvadīsimies. atvadīsimies, lai tiktos reizi gadā, tai pašā laikā, tai pašā vietā.
|
15:05
gribētu zināt, diez visā plašajā pasaulē ir kāds tāds cilvēks, kurš man no malas varētu pateikt, kurš patiešām nekļūdīgi spētu saskatīt un saprast, kas ir tas, kas darās manā galvā un ko man ar to visu darīt pēc tam, kad tas ir noskaidrots?
|
22:06 - Ko es sapratu traukus mazgaajot.
Par miilestiibu. Miilestiiba ir iespeejama divos gadijumos. Pirmais- ja cilveeks, kuru miili, ir nupat satikts, veel neiepaziits. Tad miil pirmo iespaidu par vinju, taada kaa iluuzija, rozaa brilles, kaa saciit jaasaka. Bet shii miilestiiba nav pa iisto. Otrais variants jau ir uz muuzhu. Tas ir tad, kad cilveeks ir iepaziits, zinaami visi vinja truukumi, vaajiibas un netikumi, tomeer tie netraucee mileet. Pa vidu ir gruuti, ir skaisti, ir romantika, ir saapigi, ir sveces, shampanietis un trakumi. Peedeejais posms ir miers. Ir jaaiziet cauri ellei, lai ieguutu mieru. Tikai nesaprotu, kapeec man tik ilgi tas viss bija nesaprotams.
|
|
|