|
|
|
Februāris 25., 2006
13:11
ar pilnu vēderu nekāda prātīgā dzīvošana neizdodas. tāda sēdēšana un (at)gremošana. vienīgais, kas mani virza kautkam pretī, kautkur uz priekšu, tas ir izsalkums. bet nezinu gan, vai es būtu priecīga, ja kāds man labu vēlēdams, vēlētu- lai tev vienmēr izsalkums...
|
13:30 - atklāti par pārklājumiem
tātad, man ir pārklājumi, pagaidām ir atkosti trīs. kad viss ir kā parasti, tad es esmu es. kad man piemetas kašķīgais, nīgrais un "nepieskaries man, es esmu nervoza", tad es esmu Liene. un nedod dies tad kādu pa ceļam satikt, nogalināšu ar sejas izteiksmi un vārdiem vien. tad vēl ir tāds, kas sadzeras, aiziet no mājām kopā ar vieniem cilvēkiem, laiku pavada ar tiem pašiem un vēl desmit citiem, pasākuma noslēgumā karas kaklā veciem brūtgāniem (pārklājumam gan tā nešķiet), un dažreiz pārnāk mājās vēl kopā ar citiem cilvēkiem. šim pārklājumam vārda vēl nav, pieņemšu variantus.
ir vēl citi, daudzi. ir tā gudrā, jaukā būtne, kas vienmēr zina, kā izturēties pret to cilvēku, vienīgo, kas intuitīvi jūt un dara, kurai pietiek vien ar to, ka redz, kā viņa acīs iemirdzas nerātnā dzirksts.
ir vēl tāds pārklājums, kas liek man būt pacietīgai, iejūtīgai, maigai, bet stingrai (tas arī tā šķiet tikai pārklājumam, ka stingrai), tādai, kas lutina un rāj. cik ilgi vēl?
vēl ir tāds, kas klusiņām pa nakti sēž virtuves stūrī, fonam sev apkārt sadedz sveces, pīpē daudz un dikti, un skatās, kā griežas veļasmašīnā sabakātais apģērbs. pretēji šim- ir vēl viens, kas sakož zobus un kontaktējas ar cilvēkiem, kas pašam nepatīk. un kā vienīgais no viņa mutes izskanējušais komentārs ir - nu bet loģiski!
un kā lai sadzīvo ar visu šito ārprātu? pieņemt kā mana gara daudzšķautņainu būtību?
|
19:14 - Grēviņa teksts
par pazudušo puisīti, kas skrien pakaļ kaķim- bērns atsaucas uz vārdu Henrijs.
|
20:00
pārfokusēju acis, un nu nekādas jautrības vairs.
|
|
|