|
|
|
Februāris 11., 2006
18:28
sprādziens manā iekšējajā pasaulē. bez iemesla, bez sāpēm, bez sākuma, bez beigām. tā eksplodē vecas jūtas. pirms kāda laikā šādā pat emocionālā noskaņojumā sēdēju un apsvēru domu par došanos prom. šobrīd sēžu un neapsveru neko, tikai trīcu, kājas saļimst kā vecai apšu bekai. siekalas sakrājas pilna mute, norīt nevar, kā pirms vemšanas. kur ir tas virziens, kurā man doties? uz gaismu? uz sauli? uz tuneļa galu? es spļauju Dievam acīs, jo man ir viss, ko man vajag, bet tomēr neesmu mierā ar to, kas man ir. man vajag vēl, man vajag ko citu, ko sireālu, ko nesasniedzamu. man vajag pa pakaļu, man vajag, lai kāds mani noliek pie vietas, nu cik tad var tā bez jēgas, bez sava gala..
|
18:44
bet vispār jūtos kā apses zars trušu būrī. apkārt enerģiski, lēkājoši radījumi, pārņemti ar pieneņu lapām un pagājušā gada burkāniem. kad tas viss būs notiesāts, tad ķersies klāt man, nograuzīs manu sulīgo mizu, no manis pāri paliks vien oranžs apses zara skelets. atnāks truškopis opis un izmetīs mani, kopā ar trušu mēsliem un siena paliekām tur ārā, plašumā, mēslu kaudzē, aiz kūts.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |