|
|
|
Februāris 3., 2006
16:18
nav nekā skumjāka par nogurušu aktieri, kas stāv pie teātra, viens, noguris, sagumušiem pleciem, apkārt tā kā migla, tā kā sniegs, un skropstu tuša nedaudz izsmērējusies, grimms no sejas arī paplucināts. tādu es viņu satiku, sagumu kopā ar viņu, tagad te šēžu līku muguru un skumstu par mūžīgajām vējdzirnavām.
|
17:29
man jau šķita, ka labi tas nevar beigties, nevajag koķetēt ar jaukiem itāļu puišiem, nevajag gan. tagad mani aicina uz randiņu, uz vakariņām (viņa paša gatavotas), pie viņa mājās, viņš pat esot bijis pie manis uz darbu, un tagad kur tur ellē ratā dabūjis manu telefonnumuru. nezinu, varbūt ka tas viss patiešām ir nevainīgi un viņš vienkārši grib iedraudzēties un vienkārši pakomunicēt, bet man (nelaimīgajai paranoiķei) tas viss šķiet aizdomīgi.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |