|
|
|
Decembris 5., 2005
17:28
Tramvānis, rebruāris un recembris. Bērni klusībā pie sevis auro. Mārcis uzbūvējis pilsētu, Modris no otra gala to nojauc. Vigo izliekas, ka itkā klausās ļoti skaļu dziesmu. Artūrs nosauc mani par brīnumu un neatkāpjas ne soli. Mazās Liesmas kļūst pavisam rāmas, iešot uz dušu. Tas man uzdzen klauna prieku par dzīvi un tās (bez)jēgu. Sāp acis. Un smadzeņu kreisās puslodes trešā rieva. Itkā tas viss liecina par to, ka esmu dzīva. Bet varbūt tomēr ne? Vīzijas ar vecumu kļūst aizvien spēcīgākas. Un uzmācīgākas. Mani kautkas vēl gaida, ja vien zinātu, ka tas būs kas labs.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |