|
|
|
Novembris 6., 2005
12:51 - beatrixei galva uz leju
viss, ko līdz šim biju sākusi rakstīt šorīt, tas viss man šķietas tik nekāds. arī šobrīd, bet šobrīd jau tikai piefiksēju savas sajūtas. tas neskaitās.
izrādās, ka uz Libānu nemaz tik vienkārši nevar tikt, jābūt vismaz 50 gadus vecai (sievietei), lai dabūtu vīzu (tā kkur bija rakstīts, vai tiesa, nav ne jausmas). tāpēc man vēl ir krietni daudz laika, lai izdomātu, vai paties paties gribu braukt uz to valsti.
vakar satiku vienu vīrieti (kas man kādreiz kanti sita) ar vienu no manām kolēģēm. tik sabijušos viņa ģīmi vēl nekad nebiju redzējusi. verētu padomāt, ka es kāda fūrija, ka taisīšu skandālu vai ko neko. varēju jau viņam par prieku to izdarīt, bet kāds man no tā labums? nekāds! tāpēc kopā ar ķiķinošu draugu aizgājām prom, uz krogu, kur bārmeņi, pieķerti šmaucoties, neatvainojas, neatdod nošmaukto naudu un arī neielieto starpību nepielej. tādi mums te krogi.
varētu jau arī pastrādāt šodien, bet kompim sajukušas smadzeņu cietās vielas. kompja apkalpojošai personai šodien brīvdiena (kā jau parastam darba cilvēkam), tā nu šēžu pie blakus kompja un viss. sēžu.
vēl. viena no manām aizmāršības pakāpēm- uzlikt austiņas, ielikt disku, bet nenospiest podziņu, uz kuras rakstīts play, un saprast to tikai pēc pusstundas, kad klusums austiņās ir kļuvis dzirdams.
27. decembrī atgriežas Osītis, kas jau mēnesi nebija devis man ziņu, es jau biju pārstājusi par viņu domāt, paspējusi satikties ar dažiem citiem puišiem, paspējusi izdzēst visas viņa sūtītās (neprātīgi romantiskās) un rūpīgi glabātas SMS, un paspējusi sākt dusmoties uz viņu, un.. un.. un.. un tad viņš ar vienu 160 simbolu īsu tekstu sagriež manu kosmosiņu ar galvu uz leju. dīvainā, dīvainā pasaule.
sapņoju, ka mēs ar opi dzīvojam kādā dienvidu kūrortā, jūras malā, ka stāvam abi pie tāda kā žoga, un abi skatamies, kā jūras līcīti daudz daudz suņi peldas. mazi un lieli, brūni un melni, peldas un dauzas, nirst, šļakstinas... viens kā tāds lidojošās zivs un vāveres krustojums lēkāja pa ūdens virsu, smieklīgs skats bija, teicu opim- re re kā šis, smējos un no smiekliem arī pamodos.
tā es te dzīvoju, rudenī, ar galvu uz leju, lai smadzenēm skābeklis pieplūst. lai mazāk jādomā. vakar man kāds centās ieskaidrot, ka visas cilvēces lielākās problēmas rodoties no domāšanas, ka cilvēki aizmirsuši par intuīciju, par sesto prātu, par sirdsbalsi. es arī to starpā aizmirsu. tagad atcerējos, kauns palika. iešu apciemošu.
|
|
|