|
|
|
Aprīlis 7., 2005
18:32
ir dikti jocīgi nakts vidū pamosties ar sajūtu, ka man ir halucinācijas, jo izliekas, ka zvana pie durvīm, un tad saprast, ka tās nav halucinācijas, ka zvanīja pa īsto... nu jā, tad pamosties līdz sajēgas apgūšanai, un tad paskatīties pa piektā stāva logu un saprast, ka mans nakts viesis ir nokāpis jau zemē un taka dodas uz projām pusi. un tad es viņu saucu no sava piektā stāva loga, un viņš, sasaukts jau, man jautā- vai es (t.i. viņš) runāju ar dievu? es laikam atkal mīlu dzīvi. vēl nekad līdz šonaktij mani neviens par dievu nebij nosaucis.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |