|
|
|
Marts 11., 2007
14:33
tā mēs tur stāvējām, pie Trīsvienības baznīcas pelēkā ķermeņa. divi noguruši, dzīves apjukuši cilvēki. lietus lielām, pelēkām lāsēm rit pa sejām, tumša nakts. laternā īssavienojums, tā sprakšķ un ir bīstama ar savu zili- lillā ik pa laikam dziestošo gaismu un dzeltenajām, kā krītošas zvaigznes, dzirkstelēm. aukstums un mitrums kož kaulos. bet mēs stāvam. un viņš skumst. skumst par to, ka par vēlu. neesam satikušies īstajā laikā, viss ir par vēlu. toties man maisiņā ir līdzņemšanai domātie frī kartupeļi un dienas salāti. mājās gaida tēja ar šokolādes gabaliņiem, siltums, filma, sega un modinātājpulkstens. un man ir labi, ir pie kā patverties, kaut arī zinu, ka tam nav nekāda pamata, seguma un jēgas. tikai uz šo īso brīdi man iedots šis cilvēks, kuram siltas plaukstas, drošs apskāviens un mīloša sirds. nē, ne jau mani viņš mīl, viņš mīl globāli. un man tas patīk, tas neierobežo, neuzliek pienākumu un ļauj būt arī turpmāk brīvai. tikai mirklis apskāviena.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
