|
Maijs 17., 2006
beatrixe | 20:29 ziniet kā ir ar tiem bērniem. pieaug viņi pie sirds.
viendien bijām uz vannu māju, paskatīties ko tie mākslas masāžisti tur sataisījuši. skeptiskie kolēģi jau uzreiz nolika manu ideju, ko ta tie, tie jau neko nesapratīs, a viņi kā par spīti- saprata, labāk vēl par mani un visiem pārējiem saprata. malači mani zaķīši.
mazais Mācis šodien autobusā skaitīja pirkstiņus, beidzot esam iemācījušies skaitīt līdz desmit. saskaita savējos, laimīgs secina, ka ar viņa skaitīšanas iemaņām viņa pirkstiem pietiek. tad jautā, vai arī man ir desmit pirkstu. es sakau, lai saskaita, Mācis skaita, pa divi lāgi, tiešām desmit. dziļdomīga pauze, pēc kuras secinājums- daudz gan!!
fascinē mani tie bērni, fascinē tā viņu fiška, neko jau viņi bez iemesla nedara, visā ir viņu, tikai viņu fiška. patiešām. bet man nesaprotama, es jau esmu veca.
vēl man kabatā ir viens piena zobiņš, arī no tā paša Māča, pa ceļam izrāvām, tagad man dāvana. rīt uzmetīsim uz krāsns, zobu fejai. ja atcerēšos. ja nē, ielīmēšu albūmā.
bet vispār esmu nāvīgi nogurusi. pavasaris nav no panesamākajiem.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |