|
|
|
Aprīlis 19., 2006
20:07
bet vispār es esmu apjukusi. es- maigais, klusais radījums, vienmēr pelēks un zemāks par zāli, es esmu sākusi ienīst. ienīst cilvēku par viņa vājumu, par bezatbildību, par nespēju segt vārdus, ko teicis, par vienaldzību. par to, ka vājš, es nezinu, es ceru, ka pārejoši, ka es atnākšu atpakaļ. bet šobrīd ir karsti, es liesmoju, es kļūstu sarkana, dzeltena, zeltaini rozā, es slejos visā augumā un dusmojos. es varētu arī kliegt, ja vien būtu pietiekami daudz telpas, kliedzot šaurībā var nogalināt sevi ar pārlieku lielu skaļumu. es nezinu, man auksti, man salst manā prāta karstumā, es gribētu piedot, piedot un aizmirst. bet tam laikam esmu par jaunu. vēl jābriest, jānobriest, jāpagaida. ar laiku, ar laiku viss pāries.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
