Kaut kā nevaru saprast - man šodrīd vajag laiku sev un savas vides sakārtošanai vai nevajag. Domas dalās teju ik pa mirklim.
Pēdējā laikā neesmu mājās, nu nemaz. Vai arī esmu, bet ne viena.
Pēc šī, deviņu dienu brauciena, sekoja vēl trīs ārpus Rīgas mājām. Beidzot laukos, bet ne tik ļoti, kā prasījās, jo sabrauca viesi un tik vien sanāca kā rosīties pa virtuvi un tad kolektīvi piedalīties sarūpētā notiesāšanā - kā jau pie latviešiem. Un tā i sestdien, i svētdien.
Sestdien mūsu pusē bija svecīšu vakars. Šai te dienai redzu jēgu, atšķirībā no kapu svētkiem, kas, manuprāt, ir tik vien kā dzimtas sabraukšana vienkopus. Svecīšu vakarā valda miers un klusums gan dabā, gan arī cilvēkos. Nekādas pompozitātes. Tāda mīļa atceres paraža. Šogad pat vējš šai dienā bija noguris un ļāva liesmiņām izdejoties bez liekas iejaukšanās. Bija skaisti. |