Vakar, kad ieraudzīju pūkainās un milzīgās sniega pārslas krītam manā pagalmā, sajutos ļoti labi un priecīgi. Nez kādēļ, kad snieg, mani pārņem iekšēja siltuma sajūta. Varbūt atkal jāattin filma uz režīmu "bērnība", kad, balto kupenu ieputinātā mājā, krāsnī sprakšķēja malka un radīja ne tikai siltumu kā tādu, bet noskaņu, kas ir tik ļoti mīļa un, Rīgā dzīvojot, gaužām bieži pietrūkst.
Man tīk zeltainais rudens, bet šis pārejas posms no tumšajām un lietainajām dienām līdz salam un balti apsnigušo pasauli ir pārlieku garš un nogurdinošs.
Lai tik snieg! |