Svētdien sabiju laulību ceremonijā. Bija skaisti, ļoti.
Un stāts ir par to, ka, uzņemot gaisā virmojošo mīlestību, vispārēju prieku un pozitīvismu un īpašo, tikai baznīcās esošo auru, mājās dodoties, pati sajutos balta un pūkaina.
Jā, un man bija bauda klausīties mācītājā, jo viņš atšķīrās no visiem iepriekš dzirdētajiem, runājot nedaudz citās šķautnēs, kā ierasts.
Interesanti, viņa spediķi man būtu tik pat tīkami? Līdz šim ir bijis tā, ka baznīcā ir jauki līdz brīdim, kad mācītājs sāk runāt no kanceles. Īpaši neticu šamējiem. Man Dievs asociējas ar ko pavisam citu. Dabā esošu un klusītēm līdzās pastāvošu. |