Pa galvu maisās oranžais. Jau kādu nedēļu. Lieku, rullēju un maisu savā prātā to šā un tā, bet joks neatkāpjas. Parasti jau košums neliek mieru pavasara gaidu laikā. Šoreiz tas sadomāja gāzties virsū, tuvojoties piķa vakariem. Varbūt pie vainas zeltainums, kas ar katru dienu atkāpjas un sabrūnē. Negribas to laist prom, bet gan sevī ieķeksēt ko no šīs gammas. Ek, pelēkais, pāris dienas un tava neizteiksmība uz gadu, diviem, kā iepriekš novērots, būs zudusi. Hmmm... varbūt arī treknākās līnijās uz šo pusi glūn jauni apvāršņi? Es ceru! |