Šādas debesis jau sen neesmu redzējusi. Saistās ar ziemu,kad asisns sarkana saule pārlaiž pēdējos starus pār zemi. bet šīs debeis neiedveš bailes-drīzāk jau cerības-cerības uz pārmaiņām un.. nē,laikam tikai pārmaiņām. nevilšus jāsmaida par to,cik strauji rit laiks. Gāju mājup no skolas un nodomāju,ka man taču šīs vietas pietrūks-ar skaļo zvanu,dīvainajiem apkopējiem,runātīgajām kafejnīcas darbiniecēm,atsaucīgajiem un ne tik atsaucīgajiem skolotājiem,bet visvairāk man pietrūks cilvēku,ar kuriem kopā nākas būt diendienā.12 gadi-pilni prieka,vilšanās,laimes un skumju,bet galvenais-piepildīti ar draudzību. Jā,šī visa man pietrūks,tāpēc jāizbauda atlikušasi gads,kas būs šāda veida pēdējais :)