man nav bail atzīties,ka katra diena,ko nodzīvoju ir laimes pilna-tiktiešām :)es priecājos par mazajām lietām,mācos tās padarīt lielas :)un tas izdodas.sēdēt pļavā un caur smilgām raudzīties debesīs vai ar basām kājām iet pa jau tumsas pārklāto zemi,vai vnk uzsmaidīt dīvainam vācu onkulim,kurš gatavs dalīties savās austiņās,lai tikai es arī dzirdētu Dziesmu svētku koncertu,kas viņu tik ļoti aizrāvis :)
citreiz patiesība atgrūž,bet šī nav tā reize,šķiet,ka tā ir atvērusi durvis,kas jau likās aizvērušās :) un man neizsakāms prieks par to :)