Puklkstenis jau lēnām tuvojas sešiem,bet viņa vēl nav ieradusies.Trijatā stāvam un runājamies-it kā jau nekas sevišķs,bet tomēr partīkami,jo sarunas ir nepiespiestas-nedaudz smieklu,dusmu un kārtējie krampji vēderā (smieklu dēļ). Saldējums vilinošs,bet šodien atturēšos. Tālu gan netiekam-pirmais soliņš mūsu-suales pusē :). Un tur tad arī pavadījām savu vakaru - tiku nedaudz iekaustīta,bet tas jau piederas pie lietas :). Un tieši tad nāca apziņa,ka neko vairāk tajā brīdī arī nevajadzēja-viena otru pazīstam ilgi,nav vērts izlikties,tāpat "atkodīs". Un dažreiz to arī vajag-lai atkož kā cietu riekstu. Un kas tur,ka mani pazīst-tas nav nekas biedējošs,drīzāk patīkams :). Nav jāizliekas par to,kas neesi. Es esmu es un tieši tas ir vēlamais. Smaids nepazūd,tas apstiprina,ka ar mani beidzot VISS ir kārtībā :).Un es varu iesaukties-BEIDZOT-un apmest iedomu kūleņus,lai izrādītu gaviles,kas pārņem iekšēji :)