salidojums
kāpēc vienmēr jājūtas par visu vainīgam... "žēl, ka Tu negribi iet uz Rēvisu vai Klondaiku, gribējās parunāt, bet ja nē, nē"... "I'm in Revis"... jā ieradās pēc pusotras stundas, nosvieda man uz ceļiem somu un aizgāja dejot... nācās nogaidīt vairāk par pusstundu, kamēr viņai tomēr aizsūtīju sms, ka esmu piedzēries un taisos uz mājām... parunājām... un kāda jēga...
"kā Tev iet?"
"atpūšos..."
"un kā citādi?"
"atpūšos..."
"kā pašai?"
man tiešām prieks, ka viņa pamazām sāk atmest visus savus kaitīgos ieradumus, kad mēs vēl bijām kopā, viņa to ne īpaši intensīvi darīja... tagad tas notiek... tas ir jauki, tas vismaz ļauj tik ļoti par viņu neuztraukties... tieši par to es uztraucos, kas mēs šķīrāmies - kas ar viņu notiks... bet viņa ir daudz maz kārtībā... varētu pat teikt, ka lielākā mērā kārtībā, kā tas bija agrāk... tas labi, ja tā nav kārtējā ilūzija... bet vienalga mūsu saruna beidzās ar to, ka es viņai neuzticos un kā jau ierasts - pagriezās un aizskrēja projām... nepatīk, kad bēg projām, tas liek justies vainīgam... un baidīties... es nemīlu zaudēt draugus, bet kā draugs man viņa ir ļoti svarīga...

es laikam esmu nopelnījis internet-atkarību... ierodos mājās stāvoklī, kad uz kājām nav iespējams nostāvēt un pirmais ko izdaru - es ieslēdzu internetu... a tā kā būtu jāiet jāizguļas...

http://journal.bad.lv/users/lord_andrey/12590.html

es esmu tāds kā es esmu jau kopš... neatceros cik sen, bet zinu, ka jau 1994. gadā mana pasaules uztvere bija precīzi tāda pati kā tagad... bija no tā laika šādi tādi filosofiski traktāti saglabājušies... cik nu bērns var rakstīt filosofiskus traktātus... bet tas, ka mana pasaules uztvere nemainās nekādā gadījumā neliedz man būt ārkārtīgi pretrunīgam savā būtībā un arī tajā pašā nemainīgajā pasaules uztverē... I mean, man šī pretrunīgā uztvere ir kopš tā laika, kad sāku sevi apzināties...

es tajā laikā sēdēju mājās un arī biju radījis savu reliģiju, pie kuras pieturos joprojām... biju ļoti filosofiski domājošs bērns un neviens mani nesaprata, so, vienaudži mani ne pārāk mīlēju... un kā vispār var mīlēt bērnu, kurš visur staigā pārvilcis pāri acīm kapuci un runā par augstākajām matērijām, kuras pat cilvēki ar filosofisko izglītību nevēlējās saprast... so, tā sanāca, ka salasīju daudz ienaidnieku, kurus vēlāk kūdīju visus vienu otram virsū... beidzās ar to, ka mani sporta zālē 30 puiši no divām klasēm tā neko sita... :)

man parasti Valentīndiena depresijas uzdzen... saprotu, cik tomēr maz sieviešu mani mīl... a parasti mīl tās, ar kurām kopā nevaru vai nevēlos būt... bet robeža ir grūti nosakāma...

http://journal.bad.lv/users/lord_andrey/12909.html

...jauka diena, lai izjauktu vēl kādas attiecības...
...jauka diena, lai izjauktu vēl kādas attiecības...
nesen vienu brīdi es nodarbojos ar to, ka atteicos no attiecībām... vienkārši metu no savas dzīves ārā cilvēkus, kas man traucēja, bija bīstami, nebija vajadzīgi, etc... tagad man ir palicis mazāk "draugu", bet tomēr es varu elpot daudz mierīgāk un esmu tik pat kā pārstājis lietot trankvilizatorus... tātad nervu darbība stabilizējas... tas ir labi... un šodien es labprāt uzraktītu dažus mailus, kas padarītu galu kādām attiecībām... bet diemžēl... nav kam...

cik vienkārši cilvēku var novest līdz baltkvēlei... viena vienīga īsziņa... ar ļoti vienkāršu tekstu un bez paraksta... ar to pilnībā pietiek, lai sabojātu noskaņojumu uz ilgu laiku... nāksies mazliet savu pašlepnumu tomēr likt rāmīšos turpmāk, pretējā gadījumā var būt smagas sekas...

ceļš no Rīgas uz Rēzekni - pašnāvība... mašīnai tuvās gaismas lukturi knapi spīd, stiklu nevar notīrīt, tas visu laiku kļūst taukains un no pretī braucošo mašīnu gaismām viss kļūst skaisti necaurspīdīgs, bet mašīnas pretī brauc skaistā rindā... vienreiz nācās stāties, divreiz noskrēju no ceļa uz apmales... vienreiz ienesos pretējā joslā... kad vēl nebija satumsis paskatījos pa labi uz Daugavu... un baltums mani tā apbūra, ka ar grūtībām novaldīju mašīnu... es esmu pārsteigts, ka joprojām esmu dzīvs...

atbraucot uz mājām nevar būt nakas patīkamāks, kā nestrādājošs internets... rodas vēlēšanās ar kaut ko smagu dauzīt pa monitoru (nekad laikam nesapratīšu, kāpēc tas vainīgais parasti ir monitors), kamēr mani neaizvedīs kreklā ar garām piedurknēm... kad tomēr internetu izdevās dabūt pie dzīvības, nolēmu apskatīties, cik jaunu vīrusu esmu saņēmis... un biju ārkārtīgi pārsteigts, ka nevienu (dienā, kad braucu projām, bija trīs.... a man joprojām slinkums likt antivīrusu programmu)... tomēr atradu divus mailus, kur bija paziņojums par to, ka aizturēts mails, kurš bija paredzēts man un saturēja vīrusu... mjā... dzīve ir jauka...

http://journal.bad.lv/users/lord_andrey/13823.html

kāpēc Valentīna diena mani vienmēr tik slikti iespaido? es ciest nevaru šos svētkus... kāpēc? nu laikam jau nav vainīgi nepilnvērtības kompleksi... tos man ir pietiekami, bet ar Valentīna dienu tiem nav nekāda sakara...

šodien parādījos virtuvē (sen tur nebiju bijis (Rēzeknē) ēdiena pagatavošanas nolūkos), palīdzēju mammai gatavot ēst, beidzās viss ar to, ka es bļaustījos, ka dara nepareizi, stāstīju, kā ir jādara pareizi, beidzās ar to, ka man apnika skatīties kā cilvēks mokās un nācās visu izdarīt pašam... tomēr man labāk patīk teikt kas ir jādara, kā pašam kaut ko darīt... un vispār dīvaini, ka mamma mani virtuvē klausa...

mjā... un šī ir pirmā Valentīna diena manā apzinātajā mūžā, kad es nesaņemu nevienu apsveikumu... it kā jau dusmotos, ja saņemtu, bet no otras puses saprotu, ka esmu pārrāvis visas saites ar cilvēkiem, kas varētu apsveikt un mazliet arī nepilnvērtības komplekss nospēlē... a kāda vispār starpība?

http://journal.bad.lv/users/lord_andrey/14034.html

jau dažas nedēļas nevaru normāli piecelties... pamostos, paskatos pulkstenī, ka vēl neesmu nogulējis savas astoņas stundas, guļu tālāk... aizmiegu un pamostos ar sāpošu galvu un no gultas izrāpties nespējīgu ķermeni... būs laikam jāiemācās celties pirmo reizi pamostoties... vienīgi nav man tādas dzelzs gribas, lai to spētu realizēt arī dzīvē... bet mēģināšu...

http://journal.bad.lv/users/lord_andrey/14680.html