| Kodētā pilsēta. |
May. 23rd, 2008|11:10 pm |
Automātiski riņķo cilvēku sejas,
un spogulī skatos tad uz savām acīm - tās smejas.
No augstas celtnes virsotnes skatos,
lai pazūd viss prieks, gaišums un laime to cilvēku ratos.
Pelēki stāvi ritmiski maršē man apkārt,
ja es nevēlētos viņus redzēt - man atliktu viņus tik' pakārt.
Uz mirkli es ieslēdzu viņu jūtas,
tad zīlītes ieplešas lielas un melnas kā jūras.
Tie kliegtu, ja spētu atvērt lūpas,
tās aizšuvu, jo runāt nav lemts - viņi ir žūpas.
"Click off" un atkal viss ir mierīgs,
skats viņu sejās tāds pelēki salts un dievīgs.
Ieslēdzu sirdsdarbību un lēnām tos griežu ar šķērēm,
neviens nav tik traumēts, lai man nāktos nu domāt par bērēm.
Atkal pieslēdzu sajūtas un atgriežu vaļā tiem mutes,
pabakstu krūtīs, kur vairāk asiņu - sabāžu vates.
Tie skatās man acīs un klusītēm žēli lūdz brīvi,
bet kas gan ir brīve, ja nav lemts iegūt dzīvi...
Dzīve ir mana un neviens to nedabūs, lai kā arī cīnītos,
pat ja brīnumainā kārtā kāds mani pārspēt - iemācītos... |
|