| TĀ MAN IET |
Jan. 30th, 2009|11:17 pm |
Mīkstsirdība un dāsnums laikam ir labas īpašības (vismaz tā man agrāk teica), BET tas ir tieši tas, kas man sevī nepatīk! Ja kāds man kaut ko palūdz nopirkt vai iedot, man ir nežēlīgi grūti atteikt, pat tad ja tie būs gandrīz pēdējie santīmi. JEBAL! Un pēc tam es pati sev pārmetu, ka esmu galīgi tukšā un ka nekad nepietiek sev pašai. BĻEEEEEEEE, ES SEVI NEVARU IZTURĒT! Pietiek cilvēkam man nopirkt šokolādi vai kādu sasodītu draņķi un es līdz mūža galam jutīšos viņam parādā. Varbūt es esmu vecmodīga, bet man vēl joprojām liekas, ka puišiem ir jārūpējas par savām meitenēm, bet dažreiz uzmācas sajūta, ka ir otrādi. Protams, es nekad nevarētu sēdēt mājās, neko nedarīt un dzīvot no kāda cita grūti sapelnīto, es vienmēr esmu rāvusies visu darīt pati, gribu savu darbu, savus neatkarīgus ienākumus par kuriem nevienam nav jāatskaitās, bet tajā pašā laikā tomēr ir jauki, ja blakus ir stabils cilvēks uz kuru var paļauties, ja nu kas. Un ir arī jauki, ka dažreiz kāds palutina. Bet es jau vienmēr kā stiprā neko neteikšu (JEBAL) un turēšu visu sevī, lai tas sagrauž mani no iekšas miljons gabalos! JESSSSS! JUHUU.
- Otrdien biju uz darba pārrunām. Uzdeva tik daudz un tik persoiskus jautājumus, ka nezināju kur likties. Ja godīgi, tad neatceros, ko īsti tur sarunāju un ko atbildēju, bet nu kāda tam vairs nozīme. Augstie svarīgie cilvēki teica, ka, ja mani pieņems, piezvanīs piektdien un ja nepieņems - tāpat piezvanīs. IR PIEKTDIENA JŪS DRAŅĶI!!! Es taču zinu, ka manā vietā visticamāk ir pieņemts kāds ar apburošu personības pievilcību, harismu un pārpasaulīgu skaistumu bla bla BET VISMAZ PIEZVANĪT VARĒJĀT JEBAL.
- Iesaku aiziet noskatīties filmu "Paraugdžeki". Man patika, tiešām tiešām.
|
|