|
Dec. 27th, 2008|01:48 pm |
|
Pēdējā laikā arvien vairāk sāku apsvērt domu, ka būs jāapciemo kāds psihiatrs vai kas tamlīdzīgs. Bet ir iestājusies kaut kāds personības krahs vairāku mēnešu garumā. Tā vietā, lai skrietu ballēties un izietu ielās, es labprātāk sēžu mājās viena pati. Pārsvarā visu laiku gribas, lai visi mani liek mierā. Ja tomēr gadās apgrozīties cilvēkos, tad visbiežāk sēžu malā un vēroju visus no malas. Vēl man nepatīk stāstīt par sevi, es labāk klausos, kā to dara citi un klausīties es varu stundām ilgi, ja tikai ir, kas stāsta. Tā ieslīgstot arvien dziļāk trubā, arvien mazāk man zvana vai kaut kur aicina, jo zina, ka es vainu neieradīšos vai no manas līdzdalības tāpat liela labuma nebūs. Vispār ir tā, ka nekad nejūtos nekur tā pa īstam iederīgi. Arī tad, ja viss ir labi. |
|