| |
[Sep. 22nd, 2016|03:53 pm] |
Skaļās bļaustīšanas un, kņadas vadīta, viņa izgāja uz mūriem, kas skatījās uz Debesu Cietokšņa pagalmu. Tur stāvēja pūlis ar cilvēkiem, klaigāja, elsa un gavilēja. Likās visi cietokšņa, kalpi, pavāri,
kalēji bija pārtraukuši strādāt, lai skatītos notiekošo.
Viņa ieelpoja svaigo kalnu gaisu, kas jau remdēja vieglās galvas sāpes, kas lēnām pielavījās no pakauša puses.
Tikko pāris stundas viņa nosēdēja pie sava galda buroties cauri haotiskajām miljons atskaitēm.
Ziņas, kas plūda no dienvidiem, bija tik murgainas, ka mulsināja par Diplomātu. Bet tad viņas skatiens aizpeldēja līdz pūlim un aplokam,
kurā parasti karavīri rīkoja sacensības un treniņus zobena cīņās. Tās bija vienkāršs veids, kā vīriem izlādēties – nevainīgi izkauties, līdz pirmajai skrambai.
Viņi izlādēja, visu, kas sakrājies – bailes, dziņas, kas lika raustīt virtuves kalpones aiz svārkiem, nepatiku, iekšējās sāpes. Tikai nesen viņa saprata,
ka tāda fiziska izlāde ir vislabākais veids, kā nogurdināt un atsvaidzināt sasāpējušos prātu. Bet šoreiz tie nebija vīri.
Aplokā plosījās zirgs. Viņai aizrāvās elpa – zirga spalva mirdzēja saulē, bronzas krāsas krēpes vējā viļņojās. Tas bija gandrīz melns ar rūsas nokrāsas kājām un purnu. Nepieradināts skaistums.
Divi vīri centās to savaldīt, bet zirgs nevienam nedevās rokās, cēlās pakaļkājas spārdījās. Smagi viens no karavīriem tika izsviest, no segliem.
- Kas tur notiek?- viņa jautāja sev.
- Tas ir Komandiera zirgs, kas klausa tik viņam, izrāvās no staļļa, kad staļļa zellis centās noseglot – no Spiegu Meistares balss viņa salēcās. Viņa nebija dzirdējusi, kā viņa pielavās.
Ar skatienu un klusu lamu vārdu virkni viņa uzlūkoja sievieti.
- Un kur viņš ir?-
- Viņam ir tikšanas, kuru nevar iztraucēt – otra sieviete noteica un pat nepamirkšķināja, kad viņai uz pleca nolaidās krauklis ar kārtējo jauno ziņu.
Viņai sejā iezagās smīns lēnā solī viņa devās lejā uz iekšpagalmu. Balsis apklusa uz mirkli, kad visi pagriezās, lai pasveicinātu viņu. Kāds paklanījās, cits nomurmināja.
Viņa veikli pārlēca pārsētu un atradās ar zirgu aplokā. Tas tramīgi mīņājas viņai pretī. Soli pa solim viņa tam pietuvojās. Zirgs nemierīgi raustīja galvu, bet nekāpās prom.
Viņa čukstēja mierinošus mīļvārdus. Ar pirkstu galiem viņa nobrauca pa zirga kaklu, cik samtaina likās spalva.
Tumši brūnajās acīs likās gulēja kādas senas zinības, kad viņa ielūkojās tam purnā.
Viņa aizbrauca līdz seglu lokam. Elpa un izelpa. Vienā mirklī viņa saņēma dūšu ar pārliecību, ka zirgs viņu nenometīs, kaut vai tikai viņas spītības dēļ.
Tas strauji parāvās uz sāniem, taču viņa ieķērās krēpes un noturējās. Pieliekusies pie kakla, viņa nočukstēja, ka aizvedīs viņu līdz stallim, ka neviens viņu vairs nemocīs.
Viņa pamēģināja paraustīt pavadu, un zirgs likās, ka paklausa.
- Klausa tikai viņam, ja – pie sevis viņa pasmaidīja.
Viņa pamodās, tas bija tikai sapnis. Ar smagu nopūtu viņa atkrita spilvenos. Magu sapņi, ir košāki dzīvāki, tieši tādēļ, viņi sapņojot bija atvērti dēmoniem, kas parasti bija kādi no 7 cilvēku grēkiem, vai to slēptajām vājībām. Prāti bez robežām. |
|
|