January 31st, 2006

• 1/31/06 05:00 pm
• man vienmēr pilnīgi nejauši izdodās sāpināt savus vistuvākos. klusēšana IR zelts. tomēr.
• 1 jau teicasaki tu arī

• 1/31/06 05:03 pm
• un ārā jūtams pavasaris. ja es pat rīgas centra birojā pa nedaudz pavērto logu sajutu pavasara tuvumu, tad kādas gan ir sajūtas pļavā? nemaz negribās par to domāt. tas ir negodīgi! es arī gribu ieskatīties dabā.
• Klausos: swh
• 0 jau teicasaki tu arī

• 1/31/06 05:11 pm

• Skatoties vecus meilus, atradu sevis pirms gada aprakstīto jēdzienu "dzīve" un domas par to vai mēs nokļūsim paradīzē vai ellē.

  "vispirms vees visi esam vidū (1), bet vidū jau neviens nepaliek. viss kādreiz beidzas. un te nu sākas pats jautrākais - mēs dodamies pa šo
  spirāli uz augšu vai uz leju. kā jau redzams gan vienā gan otrā variantā ir gan patīkami brīži, gan ne tik patīkami. un beigas katram no mums
  pienaak vai nu punktā 2, ko citi sauc par paradīzi, vai pārdzimšanu citā ķermenī, vai kļūšanu par eņģeli or whatever else. bet viss var beigties
  arī punktā 3, kas ir elle, aizmirstiiba, palikšana par pilnīgi neko.
  
  īstenībā jau tas ir atkariigs no katra no mums - no tā kam mēs ticam, bet lai kam mēs arī ticētu, ir divas iespējas - augša vai apakša. un pats
  jautrākais ir tas, ka patiesību mēs uzzināsim tikai atverot šīs pēdējās durvis."

   

  mA
  

• 3 jau teicasaki tu arī