August 31st, 2005

• 8/31/05 01:49 am
• vēl viena pazīme, ka rudens jau klāt - debesīs var redzēt aizvien vairāk zvaigžņu. šī nakts ir viena no tām retajām, kur kakls paliek stīvs no nespējas novērsties no debesu vērošanas
• Noskaņojums: zvaigžņots
• 1 jau teicasaki tu arī

• mana māsa
• 8/31/05 08:47 pm
• Neatceros gan dienu, kad man vecāki paziņoja, ka man būs māsiņa vai brālītis un, dīvainā kārtā arī nevienu brīdi, kad manai mammai būtu bijis liels puncis. Bet to dienu, kad mana māsa piedzima atceros skaidri. tas bija 1990.gads. 22.jūnijs, tātad diena pirms līgovakara. Mēs vēl dzīvojām Valmierā pie vecvecākiem Annas ielā. Mamma ar tēti jau bija slimnīcā, bet man gan tas neko dižu tobrīd neiztica, uzraukuma nebija nekāda. Bija rīts un ārā spīdēja saule. Es, kā jau kārtīgs piec-ar-pus-gadnieks, biju savās darīšanās. Vasaras brīvlaiks bija pašā plaukumā, es gaidīju Jāņus, jo pēc tiem braukšu uz Jelgavu pie otriem vecvecākiem. Man šķiet, ka biju beidzis liet kaut ko dārzā un devos uz pagalma pusi ar ābolu rokā. Vectēva žigulis jau bija izdzīts no garāžas un mēs taisijāmies braukt uz laukiem pēc bērzu meijām, lai izpušķotu māju un pagalmu. Škaidri atceros to, kā vecāmamma beidz runāt pa telefonu, kas stāvēja virtuves logam uz palodzes un smaidīdama man teca, ka nu man ir māsiņa.
  Biju manāmi vīlies, jo man ļoti gribējās brālīti. Es vēl jautāju vai man tiešām nebūs brālītis. "Šoreiz nē," atbildēja vecāmammma. Drīz vien braucām pie mammas uz slimnīcu. Viņa bija Bastiona slimnīcā, atceros, ka apstājāmies pie mājas labajā pusē un vecāmamma gāja iekšā apraudzīt mammu un māsu. Mēs ar vecotēvu staigājām ap slimnīcu, jo mani neņēma līdz. Tajā laikā man tā māja likās liela un varena. Iznākot vecāmamma man vēl rādīja logu istabai kurā guļ mamma. Slimnīcā es viņu tā arī nesatiku, bet, kad pēc dažām dienām māsu veda mājās, man tas bija liels notikums. Es biju redzējis mazus bērnus, bet neviens nebija bijis manējais. Tā nu es vismaz uzskatīju. Kad viņu atveda mājās un ielika gultiņā, uzreiz gāju skatīties kas tad nu tur būs. Atceros viņu, ievīstītu baltā drānā, sarkanu apaļu sejiņu ar tumšiem īsiem matiņiem.
  Tā manā dzīvē ienāca Dārta un visu izmainīja.
  
  varbūt vēlāk vēl
• Klausos: savējā George Michael izlase
  Noskaņojums: atmiņu pilns
• 6 jau teicasaki tu arī