Kad man nebija darbs, dzīvolis, nauda, tad es ar domām par tiem vienk slimoju.
Tagad man ir, un - jē - pēc būtības nekas neliekas sasniegts, tikai latņa atkal augstāk pacēlusies.
Ok, tas man tāda personiska kaite. Bet par tiekšanos pēc neatkarības gan varu pateikt - es vīlos. Ja man to kāds teiktu agrāk -"tu gribēsi atpakaļ pie mammas", es nemūžam neticētu, tip baigā pasaules-staigātāja-mūžīgā-vientuļniece. Aber tagad es savā dzīvoklī nakšņoju labi ja divas reizes nedēļā - visu laiku gribas pie cilvēkiem. Cita lieta jau notiekti, ja ir vecis or smth.
Vot- katrā gadījumā nu es kā "labos laikus" atceros tos, kad es dzīvoju ģimenē, un veltīju sevi tikai mācībām, jo citām izklaidēm nebija naudas..
Nu jā - agri vai vēlu, protams. Čo-ta man atkal baigi agri:)

Jā, es apzinos, ka, dabūjot savu dzīvokli, nekādā paradīzes valstībā nenonākšu un cilvēku man arī pietrūkst, tomēr laiks iet uz priekšu un es vairs nejūtos kā maza meitiņa, tāpēc sāku justies kā liela liekēde.