Vai Tu vienmēr esi bijusi par to pārliecināta? Vai esi to apšaubījusi ar visiem spēkiem un tikusi galā ar visiem pretargumentiem? Vai arī tā ir kā izveicīga bēgšana no dzīves ēnām? Vai ticība, ka labais atsver slikto? Vai varbūt atelpa pēc ciešanām, kad par slikto domāt nav iespējams, jo smadzenes neņem vairs tās pretī?