Kaut ko derētu pierakstīt par to visu, ka tiekšanās pēc pilnības neciena realitāti un tādēļ mēs varam apšaubīt tās vērtību un nepieciešamību... un tas, kas sagrauj ikdienu, liekot to ieraudzīt visā tās pretīgumā arī varbūt nav vajadzīgs...
Gribas sasist savu dzīvi, kā stiklu, kas gan ļaut redzēt sauli, bet nekad sajust svaigu gaisu un dzirdēt. kaut kā visu laiku krītu depresijās regulāri un atkal man nav spēku un esmu pazaudējusi sava ceļa turpinājumu, tam trūkst tagadnes, ir tikai nākotne... bet pagātne ir aizaugusi biezokņiem un tur nav ne atmiņu ne aizmiršanas.