Es tikai izskatos kā cilvēks, es esmu tukšais caurums, ja tu man uzsmaidīsi, es mēģināšu uzšķobīt smaidu pretī, jo esmu labsirdīgs tukšais caurums... Reizēm kāds mani pielej ar gaismu, tad es darbojos līdz šo gaismu iztērēju... tad es nosēžos un daudz ēdu. Un atkal uzēdu... Es neesmu. Ja kāds būtu ļoti nesmalkjūtīgs un pielīdzinātu mani kam tādam, ko viņš ir iedomājies esam par cilvēku, piemēram,kādas grāmatas galveno varoni, vai savu paziņu, kas nekad nestāsta par savām vājībām, bailēm un tikai tāpēc šķiet, ka to viņam nav, tad viņš mani sauktu par gļēvu...
Es gribu braukt uz Indiju, man patīk pīpēt un klausīties blūzu, man patīk vienu darbu darīt lēni un ilgi līdz vispedantiskākajam, sīkākajam sīkumam... Nekad nav laika. Es neko nesaprotu, man rīt ķīmijā ieskaite.
Mans plāns, par spīti visam kaut ko iezubrīt, nopirkt tabaku un pīpēt daudz un ilgi un pēc iespējas biežāk, jo dzīve ir galīģi draņķīga, bet caur dūmiem to tik ļoit neredz... pie pirmās izdevības, kas gan nāks tikai pēc gadiem, aizbraukt uz Indiju...
manam sunim ir astoņi gadi un es zinu visu, ko viņš domā. Viņš lasa arī manas domas. Man šķiet viņam bail, ka es nojukšu - viņš jau ir vienīgais, kas redz, kā es vakaros blenžu sienā un sevi ienīstu.