Ja cilvēkam pietrūkst nekaunības, respektīvi, ja viņam piemīt gods, tad viņš nekad neatņems otra vietu, ideju, darbu, mīļoto... Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi. Jau kuro reizi saskaros ar sajūtu, ka es paeju malā un noskatos... Man, pēc manāmdomām, nav iespējas sadzīvot ar nekaunību - ne sevī, ne citos. Un vēlreiz - man jāmācās dzīvot, jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Es esmu persona, ko diezgan viegli pabīdīt malā.
Skolā jutos nomākta, līdz viņš aizgāja mājās. Paradokss - labāk jūtos, kad viņa nav manā tuvumā. Varbūt viņš man liek saskatīt manus trūkumus - to, ko izdarīt man vajadzētu, bet kam nepietiek spēka. Nezinu, toties, kad viņš aizgāja - saule iznira no mākoņiem... un es atkal smējos - vai tā ir mīlestība? - ha - ha -ha - tas ir vraks no padzisušām simpātijām. Viņš arī mani nomāc. Viņam arī nav tiesību.
Kopumā dieniņa super - notika arī dauz kas labs...
Pirms kursiem palika laiciņš - apsēdos parkā uz soliņa un uzpīpēju tabaciņu - :):):)
Jāstrādā vairāk...